Jauniešu iespējas uzsākt patstāvīgu dzīvi un jauniešu skaita samazinājums Latvijā
Eiropas Jaunatnes gada ietvaros Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar sociālo uzņēmumu “Visas iespējas” organizēja piecus ekspertu domnīcu ciklus. Domnīcās piedalījās jaunieši, jaunatnes darbinieki, jaunatnes organizāciju pārstāvji, pētnieki, politiķi, psihologi, finanšu un nodokļu eksperti, ekonomisti, statistikas eksperti, uzņēmēji, karjeras konsultanti un citi. Pirmais domnīcu cikls tika veltīts sarunai par jauniešu vecuma maiņu likumā, ekspertu priekšlikumi lasāmi šeit. Otrais un trešais domnīcu cikls veltīts tika līdzdalības tēmai, ekspertu atziņas lasāmas te. Noslēdzošie domnīcu cikli tika veltīti jauniešu patstāvīgas dzīves uzsākšanai un jauniešu skaita samazinājumam Latvijā. Kā eksperti piedalījās Oļegs Krasnopjorovs Latvijas Bankas Monetārās Politikas pārvaldes galvenais ekonomists, Latvijas Universitātes docents; Nils Mosejonoks starptautiskās sadarbības un atbalsta daļas vadītājs Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā; Gints Klāsons jaunatnes jomas pētnieks, sociologs, Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra lietišķo pētījumu projektu vadītājs un Latvijas Pilsoniskās alianses datu analītiķis; Sigita Purona-Sida, Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departaments direktora vietniece; Artūrs Pokšāns pētnieks, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Antropoloģijas studiju lektors; Sanita Bertmane: Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultante; Gints Jankovskis Bauskas novada jaunatnes lietu speciālists un biedrības "Laiks Jauniešiem" vadītājs; Tomass Kristiāns Gulbis jaunietis, Lastādijas kopienas pārstāvis un Gustavs Mārtiņš Upmanis sociālā uzņēmuma un jauniešu platformas “Visas iespējas” izveidotājs.
Jaunieša patstāvīgās dzīves uzsākšana ir niansēts jautājums. Uz patstāvīgas dzīves uzsākšanu ir jāskatās nevis kā uz notikumu, bet gan kā uz procesu. Runājot par jauniešiem un viņu spēju uzsākt patstāvīgas dzīves procesu ir jābūt ļoti uzmanīgam, saprotot, par kādiem jauniešiem mēs runājam. Iespējas uzsākt patstāvīgu dzīvi ir ļoti atkarīgas no tā, kādas ģimenes jaunietis nāk un kādā sociāli ekonomiskā vidē viņš ir audzis. Ārpus ģimenes aprūpē esošiem jauniešiem patstāvīgas dzīves uzsākšana nav process, jo nav ģimenes pieredze un atbalsts. Vienmēr jāatceras, ka visi jaunieši nav vienādi un viņiem nav tās pašas vajadzības. Šobrīd var redzēt dalījumu jauniešu kategorijā - aktīvais, foršais jaunietis, ar kuru strādā jaunatnes darbinieks, un tad ir sevī noslēgtais un ielām dzīvojošais jaunietis, ar kuru strādā visbiežāk sociālais darbinieks. Šīs divas grupas pašlaik nesatiekas. Jaunatnes darbiniekiem ir vajadzīgas papildus zināšanas, lai strādātu ar šo mērķa grupu, bet sociālie darbinieki ar šo auditoriju jau aktīvi strādā. Jāsaprot, kā šiem jauniešiem palīdzēt, veicinot starpinstitucionālo sadarbību. Vajadzētu iet prom no vajadzības pēc izcilības un jāpāriet uz vēlmi pēc iekļaušanas - jāatpazīst katra jaunieša spējas un ar tām ir jāstrādā.
Pievēršoties tam, cik jaunieši ātri pamet mājas, ir jāapsver ienākuma līmeņi valstīs. Viena no hipotēzēm ir - reizēm vecāki vienkārši vairs nav spējīgi uzturēt savu bērnu un lūdz viņam izvākties, uzsver Latvijas universitātes kultūras un sociālās antropoloģijas programmas lektors, ārpusģimenes aprūpes, bērnu un jauniešu pētnieks Artūrs Pokšans. Salīdzinot jaunieša iespējas uzsākt patstāvīgu dzīvi Latvijā ar citām Eiropas valstīm, noteikti liela nozīme ir kultūras aspektam. Piem., Bulgārijā brīdis, kad jaunietis izvācas no mājas ir precības un ja finansiālais stāvoklis neļauj apprecēties, jaunieši turpina dzīvot pie vecākiem. Latvijā tas drīzāk ir pašnoteikšanās jautājums, spējot pašam par sevi parūpēties, un daļa jauniešu uzsāk patstāvīgu dzīvi uzsākot studijas. Diemžēl Latvijā studenti pavada savu laiku visvairāk strādājot, jo stipendijas nav pieejamas visiem. Visbiežāk stipendijas iegūst tie, kuriem jau ir iepriekš bijuši labvēlīgi ģimenes apstākļi. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā pakāpeniski – septiņu līdz desmit gadu laikā – pāriet uz pilnībā valsts finansētu augstāko izglītību, kā pārejas posmu ieviešot daļēji valsts finansēto (līdzmaksājuma) sistēmu.
Jauniešu iespējas uzsākt patstāvīgu dzīvi noteikti ietekmē arī reģions, kurā viņš dzīvo. Piem., ja jaunietis dzīvo Rīgā, ir ļoti liela iespēja, ka viņš paliks dzīvot Rīgā arī turpmāk, savukārt, augstākās izglītības iespējas meklējot, daļa reģionu jauniešu tos pametīs, uzsākot patstāvīgu dzīvi gandrīz piespiedu kārtā.
Mājokļu pieejamība ir vēl viens faktors jauniešu iespējām uzsākt patstāvīgu dzīvi. Diemžēl Latvijā nav dzīvojamā fonda vai tas ir novecojis un neatbilst vajadzībām. Pat ja jaunietim izdodas atrast mājvietu, nevar zināt, cik labā kvalitātē tā būs. Ir jādomā, kur mēs piedāvājam Latvijas iedzīvotājiem dzīvot un jāveicina mājokļu pieejamība un ilgtermiņa risinājumi mājokļu politikā. Lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi, jaunietim ir svarīgs ģimenes, draugu un jaunatnes darbinieku atbalsts, jo lai gan teorētiski izglītības sistēmā jauniešiem būtu jāapgūst prasmes pārejai uz pieaugušo dzīvi, praktisko zināšanu daļai jauniešu nav.
Jaunieša prasmes darba tirgū ir vēl viens faktors patstāvīgas dzīves uzsākšanā. Tās ietekmē gan izglītības līmenis, gan neformālās izglītības ceļā iegūtās zināšanas. Gan darba devējs ir prasīgs, gan pasaules gaidas ir prasīgas, gan pats jaunietis ir prasīgs. Mūsdienu jaunieši ir kļuvuši apzinīgāki un mērķtiecīgāk un viņiem ir arī labākas karjeras vadības prasmes. Domājot par prasmēm, kas tiek pasniegtas skolas sistēmā – būtiska ir kvalitāte un jauniešu ieinteresētība. Ir svarīgi mācīt jauniešiem, kā veidot pozitīvas saiknes vienam ar otru, jo tieši to darba devējs vēlēsies – lai jaunietis ir spējīgs iekļauties savā kolektīvā, tik pat nozīmīgas ir uzņēmējprasmes, pat ja ne visi būs uzņēmēji. Būtiski veicināt neformālas izglītības mijiedarbību formālajā izglītībā. Pieredze jauniešiem nebūs tāda, kāda ir lielai daļai pieaugušo un visbiežāk praktiskās prasmes būs jāapmāca tieši darba devējam. Liels bonuss jauniešiem ir digitālās prasmes. Mūsdienu jaunieši ir nevis vājāki vai slinkāki, bet viņi ir citādāki un jaunieši var pateikt, ko viņi gribi, bet jaunieši, kas to nevar izdarīt, kas bieži maina darba vietas, ir ļoti neapskaužamā situācijā un sevi uztver par cilvēkiem, kas nav vēl nav sevi atraduši un pieauguši, un tas var novest pie sociālās izslēgšanas riska. Jaunieši prasmes veido arī darba tirgū un ir jādomā, kā veicināt nepilna darba laika piedāvājumu, lai veicinātu jauniešu (arī jauno vecāku, pensionāru) nodarbinātību.
Darbs ar jaunatni, ja izmantots pilnvērtīgi un visā tā spektrā, var sniegt atbalstu jauniešiem patstāvīgas dzīves uzsākšanā, attīstot trūkstošās prasmes.
Jauniešu skaitu Latvijā ietekmē divi būtiski rādītāji - dzimstība un migrācija. Latvijā samazinās ne tikai jauniešu skaits, bet arī jauniešu īpatsvars un jo jauniešu īpatsvars ir mazāks, jo mazāk dinamiska sabiedrība. Jauniešu skaitam samazinoties, samazinās arī viņu loma un iespēja izlemt dažādus procesus un vecākā paaudze izlemj jauniešu nākotni ( spilgtākais piemērs Brexit balsojums Apvienotajā karalistē). Tas savukārt jauniešos rada neuzticību pastāvošai varai, valstij un bieži rezultējas ar emigrāciju.
Eiropā Latvija ir pirmajā vietā iedzīvotāju skaita samazināšanās ziņā un tas ir liels izaicinājums 21. gadsimta Latvijai un Eiropai kopumā. Latvijas iedzīvotāju kopējais skaits nepalielinās, arī Eiropā šīs tendences ir tādas pašas gan iedzīvotāju novecošanās, gan jauniešu skaita samazināšanās ziņā. Tādēļ ir jāveido pārdomātāka ģimenes un dzimstības politika Latvijā, jo mainās klasiskās ģimenes formas (ģimenes pašlaik tiek dibinātas vēlāk, biežākā ģimenes forma ir viena vecāka ģimene, ir ģimenes, kurās viens no vecākiem ir nodarbināts ārzemēs ) un ir svarīgi novērot šo tendenču maiņa – tas ir viens no veidiem, kā noturēt piesaisti, lai dažādas ģimenes jūtas piederīgas valstij.
Lai gan emigrācija nekolerē ar jauniešu piederību valstij, toties tā korelē ar dzīves kvalitāti. Tas, ka jaunieši ir aktīvi un mobili un dodas prom uz ārzemēm - nav slikti, jo liela daļa Latvijā atgriežas jau kā daudz spējīgāki un zinošāki sabiedrības locekļi. Pēc Latvijas Bankas aplēsēm, ja jaunietis astoņpadsmit gadu vecumā aizbrauc uz ārzemēm un vairs neatgriežas Latvijā, tas Latvijas ekonomikai ilgtermiņā izmaksā ap vienu miljonu eiro. Jaunietim ar lielu potenciālu šis skaitlis ir vēl lielāks. Būtiskāk ir saprast, kas tieši ir tā sabiedrības daļa, kas izvēlas aizbraukt un kas ir galvenie aizbraukšanas iemesli. Tomēr jauniešu skaits nekorelē ar ekonomiku un valsts labklājību. Piemēram, Igaunijā jauniešu skaits ir mazāks nekā Latvijā, tomēr izglītības un labklājības līmenis valstī ir augstāks. Daudzkārt svarīgāk ir tiekties uz jauniešu kompetenču paaugstināšanu nekā to skaita palielināšanu.
Lielu daļu sabiedrības, t.sk. jauniešus, Latvijā mudina atgriezties ekonomiskie faktori, aizbraukušajiem jauniešiem un arī citiem Latvijas iedzīvotājiem nav nepieciešams īpašas reklāmas kampaņas, lai viņus atgrieztu atpakaļ, jo ir jārada dzīvošanai labvēlīga vide Latvijā. Iedzīvotāju skaits aug vietās, kur dzīves kvalitāte ir augstāka un lai atrisinātu Latvijas iedzīvotāju skaita (t.sk. jauniešu) samazināšanās tendences ir jāceļ dzīves kvalitātes līmenis – laba izglītība, drošība par rītdienu, pieejami veselības pakalpojumi, darba apstākļi, vide u.c. Ja valstī ir labi dzīves apstākļi, tad jaunieši atgriežas un kopējā jauniešu skaita samazināšanās ietekme uz valsti nav negatīva, jo palielinās dzīves ilgums iedzīvotājiem - viņi ir apmierinātāki ar dzīvi, veselīgāki un ir nodarbināti arī pēcpensijas vecumā. Jāņem vērā, ka darba tirgus nav statisks un pensionāri nedodas pensijā ne jau tādēļ, ka nav, kas viņus aizstāj darba tirgū, bet tādēļ, ka viņi joprojām vēlas būt nodarbināti.
Novērojams, ka viens no aizbraukšanas iemesliem ir jauniešu vilšanās Latvijas valstī. Visdrīzāk tas nenotiek vienas dienas laikā, bet ir apstākļu kopums, kas realizējas vairāku gadu laikā. Jāsaprot, kas ir mehānismi, ar kuriem jauniešus piesaistām – ekonomiskie faktori, izglītības piedāvājums, dalība NVO aktivitātēs vai iespēja iesaistīties pašvaldības dzīves veidošanā. Kā novērojams jaunatnes jomas pētījumos, jaunieši ir vismaz par trešdaļu vairāk informēti par iesaistīšanās iespējām nekā tajās piedalās, un šajā brīdī iestājas arī paša jaunieša atbildība par neiesaistīšanos. No šāda skatu punkta, būtu svarīgi saprast, ja šie jaunieši ir vīlušies valstī, tad kāpēc – vai tādēļ, ka nevarēja iesaistīties, vai iesaistījās, bet nespēja mainīt notiekošu?
Latvijā ir pieejami dažādi dati, bet tie netiek efektīvi izmantoti un ne vienmēr pētījumi tiek izmantoti politikas plānošanas procesos un cēloņsakarību analīzēs, ilgtermiņa risinājumiem (tādiem kā jauniešu skaita samazināšanās) trūkst sistemātiskas pieejas.
Saistītie raksti:
LSM, Kaspars Ģērmanis "Eksperts: Labāka demogrāfiskā situācija negarantētu straujāku Latvijas izaugsmi";
LSM, Kaspars Ģērmanis "Sociologs: Ir jāsatraucas, ka jauniešu skaits Latvijā samazinās straujāk nekā iedzīvotāju skaits";
LSM, Ilze Jansone "Darba pieredze, dzīvokļu īres cenas un pirmie patstāvīgie lēmumi: kā Latvijas jaunieši uzsāk patstāvīgu dzīvi?";
LSM, Kaspars Ģērmanis "Pētnieks: Patstāvīgas dzīves sākums jaunietim nav pašsaprotama lieta".
Diskusijas īstenotas Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmas 2022.–2024. gadam valsts budžeta finansējuma ietvaros.