Vecuma maiņa Jaunatnes likumā un tā ietekme uz ekonomiku

18. augustā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļas vadītājs Dmitrijs Zverevs, Latvijas Jaunatnes padomes valdes locekle un projektu vadītāja Anna Norvele, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, sociologs Mārtiņš Kaprāns, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis domnīcā diskutēja par jauniešu vecuma maiņu Jaunatnes likumā un tā ietekme uz ekonomiku. DIskusiju moderēja Emīls Lukjanskis.

Eksperti norādīja uz vairākām interesantām un būtiskām atziņām jauniešu dzīvē. Piemēram, neatkarīgi no tā, vai jauniešu vecumu Jaunatnes likumā noteiks līdz 30 gadiem vai atstās pašreizējos 25, ikdienā jaunieši dzīvos un strādās atbilstoši savām materiālām vajadzībām un vērtībām. Līdz ar to potenciālajiem likuma grozījumiem nebūs tiešas ietekmes uz viņu dzīvi. Tāpat speciālisti atgādināja, ka tieši pēdējos gados darba tirgū ienāk paaudze, kas dzima 90. gadu beigu un 2000. gadu sākuma “demogrāfiskās bedres” laikā, kas nozīmē, ka ikvienas, bet jo īpaši jauniešu, darba rokas Latvijai ir kritiski svarīgas.

Diskusijas kopsavilkums:

No socioloģijas viedokļa terminu “jaunietis” ir ļoti grūti definēt. Precīzu laika posmu šīm cilvēka pārmaiņām nevar novilkt, jo tas ir individuāls process un atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Par jaunieti kā par vecuma periodu var runāt tad, kad cilvēks aizvien vairāk sāk sevi identificēt kā personību, kā neatkarīgu cilvēku, kuram gribas kaut ko darīt, bet nav skaidrība - ko un kā. Šis ir tas brīdis, kad darbs ar jaunatni var nākt palīgā, piedāvājot jaunietim aktivitātes, kas būtu vērstas uz personības izaugsmi, kā arī palīdzot jaunietim saprast - ko un kā darīt.

Katram cilvēkam pieaugšanas process ir ļoti atšķirīgs. Šis termins mainās gan laika gaitā, gan starp kultūrām. Ja mēs dzīvojam kultūrā, kur ir pierasts, ka vairākas paaudzes dzīvo kopā, tad jaunietis sevi apzināsies citādāk nekā kultūrā, kur bērni pieaug un “atdalās” no vecākiem un uzsāk paši savu dzīvi. Latvijā šis atskaites posms sākas jauniešiem uzsākot dzīvi atsevišķi no vecākiem, parādās iespēja sevi patstāvīgi nodrošināt finansiāli, izveidojas spēja veidot, uzturēt attiecības u.tml. 

Salīdzinot cilvēkus, kuri ir uzauguši dažādos laikos, izteikti redzamas, ka jaunieti definē viņa paaudze. Laika gaitā starp paaudzēm ir pamanāms, ka emocionālā pieaugšana un nolikto mērķu sasniegšana notiek atšķirīgos dzīves posmos. Šis process starp jauniešiem pašlaik notiek vēlāk kā iepriekšējām paaudzēm, gan ekonomisku, gan politisku izmaiņu rezultātā, domājot, piemēram, par mājokļa pieejamību un darba vietu pieejamību. Cilvēka spēja atļauties izvākties no mājām un uzturēt sevi, šobrīd ir pilnīgi citādāka nekā tā bija kādreiz.

Jāņem vērā arī tas, ka laika gaitā ir paaugstinājies vidējais cilvēka dzīves ilgums. Piem., sievietes izvēlas vēlāk laist pasaulē bērnus, mainās vecums, kad cilvēks var doties pensijā. Attiecībā uz šīm paaudžu iezīmēm, svarīgi atcerēties, ka kādreiz materiālā situācija bija daudz spiedīgāka, bet tagad mūsdienu labklājības apstākļi ļauj jauniešiem vēlāk uzsākt pieauguša cilvēka dzīvi, bet vai tāpēc, ka katrs cilvēks iziet cauri jaunieša fāzei citādāk, katrs cilvēks līdz 30 gadiem būtu jāsauc par jaunieti?

Domājot par jaunieša vecuma sliekšņa pacelšanu, jāsaprot, kas ir jauniešu vecuma kategorija, kurai ir nepieciešams vislielākais papildus atbalsts pārejai uz pieaugušā dzīvi. Valsts mērogā vajadzētu domāt par to, kā mēs strādājam ar šo jauno pieaugušo grupu un kā mēs to ievirzām tālākos ceļos, vai tas uz ko mēs fokusējamies darbā ar jaunieti ir personības izaugsme vai vairāk sociālā palīdzība, atbalsts u.c.

Cilvēku grupa vecumā no 13 līdz 25 gadiem 2022. gadā Latvijā skaitliski ir aptuveni 220 000 un vecuma grupā 25 - 30 gadi tie ir aptuveni 110 000. Šī grupa, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, ir ļoti mazskaitlīga (90to gadu demogrāfiskā bedre). Šobrīd aptuveni 25 000 cilvēkiem katru gadu vajadzētu doties pensijā, tomēr nav pietiekams cilvēku skaits no jauniešu puses, kuri šīs vietas darba tirgū varētu aizpildīt (piem., 2 cilvēki iziet no darba tirgus un tikai 1 ienāk). Šeit rodas dilemma, jo par spīti tam, ka jauniešiem vajadzētu šīs darba vietas aizpildīt, ir arī būtiski, lai viņi darba tirgū dotos, esot izglītoti un kompetenti attiecīgajā sfērā, apgalvo J. Hermanis.

Pieliekot jauniešu grupai klāt kategoriju no 25 līdz 30, šis skaitlis paceļas uz 330 000 - 340 000. Tomēr, tuvāko gadu laikā šis skaitlis sāks kristies. Tāpat satraucoši, ka katru gadu 2000 - 3000 cilvēki no šīs vecuma grupas aizbrauc uz citām valstīm. Minējums iemeslam, kādēļ jaunieši emigrē uz citām valstīm - daļa jauniešu, pabeidzot skolu, ātri dodas strādāt bez augstākās izglītības. Tā kā cilvēka darbs ar zemāku izglītību tiek mazāk novērtēts atalgojuma ziņā (cilvēki ar augstāko izglītību saņem par aptuveni 30% lielāku peļņu kā tie, kuriem nav izglītības) un jaunieši sajūtas vīlušies, sākot domāt par braukšanu citur. 

Tomēr jāņem arī vērā, ka daudzi jaunieši dodas uz ārzemēm tikai sezonāli strādāt, vēlāk atgriežoties atpakaļ Latvijā. Liela daļa jauniešu ir mobili, kas ir ļoti raksturīgi šai vecuma grupai un tas, ka ap 20% jauniešu apsver tuvākā pusgada laikā doties uz ārzemēm, nenozīmē neko traģisku, jo mobilitāte ir ļoti raksturīga īpašība jauniešiem. 

Pārsvarā jaunieši mēdz aizbraukt ne tikai finansiālo, bet arī sociālo apstākļu dēļ, jūtot pārāk lielu sociālo spiedienu. Valstij būtu jāpalīdz jauniešiem palikt Latvijā, rūpējoties par to, lai viņi jūtas apmierināti šeit. Latvijā pašlaik ir aptuveni 8000 ukraiņu jauniešu  un daļa no viņiem paliks šeit. Šī ir jauniešu kategorija, kas pēkšņi ir parādījusies un par kuru nevajag aizmirst, jo tas var radīt gan jaunas iespējas, gan izaicinājumus. 

Atgriežoties pie vecuma sliekšņa pacelšanas jautājuma, problemātika parādās, jo tiek paplašināta mērķa grupu, bet finansējuma apjoms un ar jauniešiem strādājošo jaunatnes darbinieku apjoms nepalielinās. Uz vienu personu šie resursi kļūst par 1/3 mazāki un pašreiz ir grūti teikt, vai jaunatnes joma tiešām ir gatava gatavi šīm pārmaiņām. “Palielinot jauniešu vecuma intervālu, tiks sagaidīts, ka pašvaldības un jaunatnes organizācijas strādā ar visiem jauniešiem, lai gan prakse pierāda, ka jau šobrīd vecumā 21 – 25 gadiem tiek strādāts ļoti maz”, min D. Zverevs.

Ir būtiski saprast, ka mainot vecuma intervālu netiks panāktas milzīgas pārmaiņas. Likuma maiņa viena pati nevar izdarīt neko un ir jāseko finansējumam un darbam ar jaunatni izpratnei no organizācijām, pašvaldībām un valsts, apgalvo A. Norvele.

Politikas veidotājiem šobrīd daudz svarīgi ir esošo jauniešu kategoriju pēc iespējas precīzāk segmentēt, tajā skaitā pa vecuma grupām, jo 17 un 18 gadus vecos jauniešos jau ir manāmas savas atšķirības. Vajag identificēt, kas ir īstās problēmu grupas (piemēram tie, kas dzīvo sociāli nedrošos apstākļos) un ar tām dažādos veidos jāstrādā, uzsver M. Kaprāns.

Saistītie raksti:

LSM, Kaspars Ģērmanis “Darba tirgus jauniešiem atvērts, tomēr bezdarbs saglabājas”;

LSM, Kaspars Ģērmanis “Eksperti: Jaunības robežas nevar noteikt ar likumu".

Diskusijas tiek īstenotas Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmas 2022.–2024. gadam valsts budžeta finansējuma ietvaros.